Par vēzi, tā veidi

Anālais vēzis

Lielākā daļa vēžu tiek nosaukti tās ķermeņa daļas vārdā, kurā tas rodas. Anālais vēzis sākās resnās zarnas beigās, ko sauc arī par ānusu. Ānuss ir aptuveni 3,8 cm garš un atveras, lai izlaistu izkārnījumus, kamēr notiek resnās zarnas kustības.

Ānusam ir divas galvenās daļas:

ārējā (zemākā), kas vairāk līdzinās ādai;
iekšējā (augstākā), kas nedaudz atšķiras no ādas.

Vēzis var sākties jebkurā no šīm daļām. Daudzi audzēju veidi var attīstīties ānusā. Daži no tiem sākuma stadijā var būt nekaitīgi, taču vēlāk kļūt par vēzi. Šos audzējus ļoti bieži konstatē vēlu un ārstē kompleksi.

Kancorogēno anālo audzēju tipi:
Squamous šūnu karcionomas ir vieni no izplatītākajiem anālā vēža tipiem. Šie audzēji sākas virsādas šūnās, kuras atrodas uz ānusa zemākās daļas (anālās robežas) un ap to vietās, kas atrodas dziļāk ķermenī, daļā, kura tiek saukta par anālo kanālu. Ja anālā vēža šūnas tiek atrastas tikai virsējās šūnās, kur vēzis ir sācies, tad to sauc par squamous šūnu karcinomas situ (izrunā arī kā IN-SY), vai CIS. Tā var tikt saukta arī par Bowena slimību.
Kloakogēniskās carciomas. Dažreiz audzējs var sākties teritorijā, kas atrodas starp ānusu un rectum -resnās zarnas zemāko daļu- šo teritoriju sauc par kloāku un šādi vēža tipi ir pazīstami kā kloakogēniskās karcinomas.
Adenokarcinomas. Aptuveni 15 % anālo vēža audzēju sākas dziedzeros, kuri atrodas anālajā teritorijā. “Šis tips ir pazīstams kā adenokarciomas. “Adeno” cēlies no vārda dziedzeris.

Kas ir vēzis?

Vēzis ir apzīmējums slimību grupai, kuru galvenā vienojošā īpašība ir slimu šūnu nekontrolēta dalīšanās. Vēža šūnas var traumēt apkārtējos audus, kā arī ar asinsrites un limfātiskās sistēmas palīdzību izplatīties uz citām ķermeņa daļām.

Parasti šūnas aug un dalās, lai veidotu jaunas šūnas, tikai tad, kad tas nepieciešams organismam. Šis process palīdz saglabāt veselību. Taču dažreiz šūnas tomēr aug un dalās, lai arī tas nav nepieciešams ikdienišķo procesu nodrošināšanai. Šīs nevajadzīgās šūnas veido audu masu - audzēju. Audzēji mēdz būt labdabīgi un ļaundabīgi.
Labdabīgie audzēji nav vēzis. Tos var izoperēt, tie neizplatās uz citām ķermeņa daļām. Ļaundabīga audzēja gadījumā šūnas aug un dalās nekontrolēti, tās var bojāt apkārtējos audus un izplatīties uz citiem orgāniem. Ja vēzis izplatās no vienas ķermeņa daļas uz citām, to sauc par metastāzēm.
Ikdienā mēs visus ļaundabīgos audzējus mēdzam saukt par vēzi, lai gan tā ir vairāk nekā 200 atšķirīgu slimību grupa ar dažādu norisi un ārstēšanu. 80-90% no visiem ļaundabīgajiem audzējiem ir karcinomas (attīstās no dažādu orgānu ārējo un iekšējo virsmu klājošām šūnām) - tieši uz šiem audzējiem ir attiecināms nosaukums “vēzis”, taču vēl izšķir sarkomas (attīstās no saistaudiem un balstaudiem - kauliem, skrimšļaudiem utt.), limfomas (limfātiskās sistēmas audzēji), leikēmijas (kaulu smadzeņu audzēji), kā arī citus retāk sastopamus ļaundabīgus audzējus.
Vēža rašanās iemesli lielākoties nav zināmi, zinātnieki tikai daļēji ir izpētījuši cēloņus, kas rada lielāku vēža iespējamības risku. Riska faktori ir vecums, ģimenes slimību vēsture (ja kāds jau ir slimojis ar vēzi), smēķēšana, tieša saskare ar radiāciju un specifiskām ķimikālijām, inficēšanās ar specifiskiem vīrusiem vai baktērijām, ģenētiskas izmaiņas.
Lai arī neviens nevar paredzēt nākotni, ir labi apzināties, ka lielākā daļa vēža veidu nav pārmantojama. Tomēr tas, ka kāds no radiniekiem ir slimojis ar vēzi, var būt kā riska faktors.

Daudzus vēža veidus dēvē atkarībā no orgāniem, kuros tie izcēlušies. Piemēram, mēdz būt plaušu vēzis, krūts vēzis aizkuņģa dziedzera vēzis, dzemdes kakla vēzis, ādas vēzis un citi. Vairāk par vēža veidiem un to izpausmēm lasi zemāk.